Prelāta vēstule (janvāris 2013)
Prelāta vēstule (janvāris 2013)
Jēzus Kristus ir patiess Dievs un patiess cilvēks. Dieva Dēla iemiesošanās Svētās Marijas jaunavīgajā klēpī Svētā Gara darbības rezultātā ir Prelāta janvāra mēneša vēstules tēma.
2013/01/01
Mani dārgie bērni, lai Jēzus pasargā manas meitas un manus dēlus!
Šajā svētajā Ziemassvētku laikā mēs daudzkārt esam tuvojušies Betlēmes grotai, lai kontemplētu Jēzu Viņa Mātes rokās. Mēs devāmies turp, lai Viņu pielūgtu, pie tam ar dedzīgu vēlmi darīt to zināmā mērā par visu cilvēci. Šodien, uzsākot jauno gadu, mēs Svētās Mises otrajā lasījumā ar aizkustinājumu lasām svētā apustuļa Pāvila vārdus: Bet Dievs, laikam piepildoties, sūtīja savu Dēlu, dzimušu no sievietes, padotu likumam, lai atpirktu tos, kuri bija padoti likumam, un lai mēs kļūtu pieņemti bērni.[1]
Mūsu sirdīs pieaug vēlēšanās šo labo vēsti paziņot visai pasaulei, kā to – katru gadu no jauna! – tuvojoties Kunga dzimšanas svētkiem, atkārtoja mūsu Tēvs. “Kā mēs vēlētos, lai it visur pasaulē pret Viņu labi izturētos un Viņu uzņemtu ar lielu mīlestību. Un mēs centīsimies pārklāt to cilvēku vienaldzīgo klusēšanu, kas Viņu nepazīst vai kuri Viņu nemīl, ar Ziemassvētku dziesmām, kuras dzied lieli un mazi visās zemēs, kurās pastāv kristīgās tradīcijas. Vai esat pamanījuši, ka tās vienmēr runā par došanos pie Jēzus Bērna, lai Viņu skatītu, lai Viņu kontemplētu? Līdzīgi ganiem tajā brīnišķīgajā naktī: Un viņi steigā atnāca un atrada Mariju un Jāzepu, un Bērniņu, kas gulēja silē (Lk 2, 16).”[2]
www.opusdei.lv/art.php
Nesen aizvadītajās dienās mēs apbrīnas pilni esam kontemplējuši šo lielo dievišķās labvēlības izpausmi. Nebeigsim to apbrīnot! “Mums jāraugās uz Bērnu, mūsu Mīlestību, Viņa šūpulī. Un mums jāraugās uz Viņu, zinot, ka atrodamies noslēpuma priekšā. Ar ticību mums jāpieņem šis noslēpums un ar ticību arī jāpadziļina tā saturs.”[3] Tāpēc mums ne vien jāseko ganu piemēram, kuri steigšus devās uz stallīti, bet arī trīs Austrumu Gudro piemēram, kurus mēs atceramies Kunga Epifānijas svētkos. Pateicoties savai pazemīgajai ticībai, šie vīri pārvarēja visas grūtības, ar kurām sastapās savā garajā ceļā. Dievs apgaismoja viņu sirdis, lai zvaigznes atmirdzēšanā viņi ieraudzītu Mesijas piedzimšanas zīmi. Viņi paklausīja un šī pakļāvība viņus aizvadīja uz Betlēmi. Kad viņi iegāja Svētās Ģimenes mājvietā, tie atrada Bērnu un Viņa māti Mariju; un Viņu, zemē nometušies, pielūdza; un tie, atvēruši savas mantas, upurēja Viņam zeltu, vīraku un mirres.[4]
Būsim arī mēs gatavi paklausīt tās žēlastības iedvesmām, kas mums tiek dāvāta caur sakramentiem, kā arī caur Evaņģēlija ainu apceri mūsu personiskajā lūgšanā. Mēs to saņemam arī tad, kad labprātīgi pieņemam garīgās vadības padomus un cenšamies tos iemiesot dzīvē. Mums šķiet pilnīgi loģisks svētā Akvīnas Toma pamudinājums: “Ņemot vērā to, ka cilvēka prāts ir vājš, un tādā pašā veidā, kā to ir nepieciešams vadīt uz Dieva lietu pazīšanu, viņu jāņem pie rokas un jāvada uz mīlestību ar dažādu sajūtamu, mums viegli pazīstamu lietu palīdzību. No tām galvenā ir Jēzus Kristus Cilvēcība, kā sacīts arī Ziemassvētku prefācijā: “lai, redzot pasaules Pestītāju cilvēka miesā, mēs labāk pazītu un mīlētu neredzamo Dievu.””[5]
Ticības apliecinājums Svētās Mises laikā ar lielu vienkāršību runā par atpestījošās Iemiesošanās noslēpumu, atzīstot, ka Dieva Dēls mūsu, cilvēku, dēļ un mūsu pestīšanas labā ir nācis no Debesīm, iemiesojies caur Svēto Garu no Jaunavas Marijas un tapis cilvēks.[6] Šajos nedaudzajos vārdos, ko mēs izrunājam vai izdziedam ar dziļu godbijību, tiek izstāstīts vēstures centrālais notikums, kas mums ir atvēris Debesu vārtus. Šajā tekstā kā smalkā ūdenszīmē atbalsojas trīs Iemiesošanās stāsti, kuri mums tiek nodoti caur Evaņģēlijiem. Svētais Matejs, stāstot par noslēpuma pasludināšanu Jāzepam, eņģelim uz lūpām liek tieši šos vārdus, kas attiecas uz Jaunavas Marijas Dēlu: Tu nosauksi Viņu vārdā Jēzus, jo Viņš atpestīs savu tautu no tās grēkiem.[7] Jēzus Iemiesošanās un Piedzimšana atklāj Dieva bezgalīgo žēlastību, jo tāpēc, ka iedzimtā grēka un savu pašu grēku dēļ mēs saviem spēkiem nespējam atgriezties pie Dieva, Viņš pats ir iznācis mums pretī: Jo Dievs tā mīlēja pasauli, ka deva savu vienpiedzimušo Dēlu, lai ikviens, kas uz Viņu tic, nepazūd, bet iegūst mūžīgo dzīvību.[8] Atgādināšu Jums kādu mūsu Tēva piezīmi, ar ko viņš mūs mudināja uz dziļu un dzīvu ticību: Ja mēs pārstāsim sastingt izbrīnā Dieva noslēpumu priekšā, ticība beigās var tikt zaudēta.[9] Vai mēs rūpējamies ar maigumu par mūsu attiecībām ar Jēzu? Vai mēs pateicamies par šo Dieva visvarenību, kas kā mūsu mīlestības apliecinājumu prasa mūsu pakļāvību?
Verbum caro factum est. - Vārds kļuva miesa.[10] Dieva Vārds ir nonācis pie mums ne tikai tāpēc, lai mūs uzrunātu kā iepriekš Vecajā Derībā, bet Viņš ir kļuvis par vienu no mums, par Ādama un Ievas pēcnācēju, pieņemot Miesu un Asinis no Vissvētākās Jaunavas Marijas un kļūdams līdzīgs mums visā, izņemot grēku.[11] Viņš vēlējās nākt …